| Chapter 20 |
1 |
Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam. |
2 |
Un viņš, vienojies ar strādniekiem par dēnāriju dienā, sūtīja tos savā vīna dārzā. |
3 |
Un viņš, izgājis ap trešo stundu, redzēja citus tirgū bez darba stāvam. |
4 |
Un viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā, un es jums došu, kas pienākas. |
5 |
Un viņi aizgāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. |
6 |
Bet viņš, ap vienpadsmito stundu izgājis, atrada vēl citus stāvam un sacīja tiem: Ko jūs šeit stāvat visu dienu bezdarbā? |
7 |
Viņi atbildēja: Neviens nav mūs derējis. Viņš sacīja tiem: Ejiet arī jūs manā vīna dārzā! |
8 |
Kad iestājās vakars, vīna dārza kungs sacīja savam saimniecības pārzinim: Pasauc strādniekus un, sākot ar pēdējiem un beidzot ar pirmajiem, izmaksā viņiem algu! |
9 |
Tad atnāca tie, kas darbā iestājās ap vienpadsmito stundu, un saņēma katrs pa dēnārijam. |
10 |
Un kad atnāca pirmie, viņi cerēja vairāk saņemt, bet arī tie dabūja katrs pa dēnārijam. |
11 |
Un saņēmuši viņi kurnēja pret nama tēvu. |
12 |
Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu stundu; un tu viņus pielīdzināji mums, kas izcietām dienas nastu un karstumu. |
13 |
Un viņš atbildēja vienam no tiem, sacīdams: Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesaderēji par vienu dēnāriju? |
14 |
Saņem, kas tavs, un ej! Šim pēdējam es gribu dot tik, cik tev. |
15 |
Vai man nav tiesību darīt to, ko es gribu? Vai tava acs skaudīga, ka es esmu labs? |
16 |
Tā pēdējie būs pirmie un pirmie būs pēdējie, jo daudz aicinātu, bet maz izredzētu. |
17 |
Kad Jēzus gāja uz Jeruzalemi, Viņš ņēma divpadsmit mācekļus savrup un sacīja tiem: |
18 |
Lūk, mēs aizejam uz Jeruzalemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi. |
19 |
Un tie nodos Viņu pagāniem apsmiešanai, šaustīšanai un krustā sišanai; un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. |
20 |
Tad Zebedeja dēlu māte piegāja ar saviem dēliem pie Viņa, atdeva godu un lūdza kaut ko Viņam. |
21 |
Viņš sacīja tai: Ko tu vēlies? Tā atbildēja Viņam: Saki, lai šie abi mani dēli sēž Tavā valstībā: viens Tavā labajā, otrs kreisajā pusē! |
22 |
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu? Viņi atbild: Varam! |
23 |
Viņš atbildēja tiem: Manu biķeri gan jūs dzersiet, bet man nepiedienas jums dot sēdēt manā labajā vai kreisajā pusē, bet tiem, kam mans Tēvs sagatavojis. |
24 |
Kad pārējie desmit to dzirdēja, viņi saīga uz abiem brāļiem. |
25 |
Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; |
26 |
Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! |
27 |
Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! |
28 |
Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai. |
29 |
Un kad tie izgāja no Jērikas, daudz ļaužu sekoja viņiem. |
30 |
Un, lūk, divi aklie, sēdot ceļmalā, dzirdēja Jēzu garām ejam, un viņi sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! |
31 |
Bet ļaudis apsauca viņus, lai tie klusētu. Bet viņi vēl skaļāk sauca, sacīdami: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mums! |
32 |
Un Jēzus apstājās, pasauca viņus un sacīja: Ko jūs gribat, lai es jums daru? |
33 |
Tie sacīja Viņam: Kungs, lai atdarās mūsu acis! |
34 |
Bet Jēzum kļuva to žēl. Viņš pieskārās to acīm; un tūdaļ tie redzēja un sekoja Viņam. |
